Austrumu cīņu nodarbības. Enerģētiskā aizsardzība, energo-informatīvā diagnostika.

 Latviski По русский In English


Par džiu džitsu


Džiu džitsu (angliski- jiu-jitsu, ju-jitsu, jujitsu, jiu-jutsu) ir japāņu tuvcīņas stils, kura mērķis ir, nepielietojot ieroci vai arī pielietojot īsu ieroci, uzvarēt apbruņotu vai neapbruņotu pretinieku. 
No japāņu valodas '''Jū'' var tulkot kā ''lokans'', bet ''Jutsu''- kā ''māksla'' vai ''tehnika''.
Džiu džitsu mērķis ir tā vietā lai ar pretinieku mērotos spēkiem, pretinieka spēku pielietot pret viņu pašu. Džiu džitsu plaši izplatījās feodālajā Japānā samuraju vidū- kā māksla neapbruņotam vai arī bruņotam ar ļoti īsu ieroci uzvarēt pretinieku. Ņemot vērā, ka kaujas situācijā sitienu tehnikas pret bruņotu pretinieku izrādījās diezgan neefektīvas, džiu džitsu tehnikas pamatā lielākoties bija iedarbība uz pretinieka sāpju punktiem un locītavām, kā arī metieni. Džiu džitsu tehnikas tika attīstītas lai pretinieka spēku izmantotu pret viņu pašu.

Vēsture

Džiu džitsu dzimšanas diena varētu tikt datēta ar 1532.gadu, kad Mimasakas provincē Japānā valdīja militārais taktiķis Takenouchi Hisamori. Viņš vienkop apvienoja vairākus Japānā zināmus cīņas stilus, kuri tika izmantoti kaujas situācijās tuvcīņām, kurās ieroču pielietošana pārsvarā bija neefektīva. Atšķirībā no Ķīnas un Korejas cīņas tehnikām, kur tuvcīņā galvenokārt uzmanība tika pievērsta sitienu tehnikām, Japānas cīņas stili galvenokārt koncentrējās uz metieniem, pretinieka neitralizēšanu, iedarbību uz locītavām un žņaugšanu, jo bija pierādījies, ka sitienu tehnikas bija neefektīvas pret pretiniekiem, kuri kaujas laukā valkā smagu bruņojumu. 

Līdz mūsdienām džiu džitsu cīņas stils ir attīstījies ļoti daudz un dažādos novirzienos un džiu džitsu cīņas stilā var tikt iekļauti daudz un dažādāko cīņas stilu paņēmieni (piemēram, metieni, iedarbība uz locītavām, noturēšanas, sitieni, spērieni, žņaugšanas tehnikas, atbrīvošanās, iedarbība u sāpju punktiem utt.) Tāpat daudzās džiu džitsu skolās tiek mācīts arī rīkoties ar ieročiem. 

Tādējādi mūsdienās džiu džitsu tiek praktizēts gan tradicionālajā, gan praktiskajā stilā, gan arī kā modernais sporta stils. Tāpat mūsdienās lielu popularitāti ir ieguvuši arī cīņas stili, kas atvasināti no džiu- džitsu. Piemēram, 19.gadsmta beigās džiu džitsu meistars Džigaro Kano uz džiu džitsu tehnikas pamata izveidoja džudo, kurš mūsdienās ir iekļauts Olimpiskajās spēlēs. 






Džiu džitsu ir japāņu cīņas sporta veids. Burtiskā tulkojumā "Džiu džitsu" varētu tulkot kā "elastīgā māksla". "Džiu džitsu" ir cīņas māksla, kurā uzsvars tiek likts lai attīstītu savu elastību, un pretinieka uzbrukuma enerģiju izmantotu savai aizsardzībai. Džiu džitsu aptver teju vai visus cīņas paņēmienu veidus - metienus, sitienus, spērienus, satvērienus, žņaugšanas tehniku un sāpju paņēmienus, tāpēc tas bieži tiek uzskatīts par vienu no visefektīvākajiem pašaizsardzības veidiem.

Džiu džitsu ir radies feodālajā Japānā, kā neapbruņota samuraja pašaizsardzības māksla, iespējams arī pret smagi apbruņotu pretinieku vai arī pret vairākiem uzbrucējiem. Pirmās džiu džitsu skolas parādījās 16. gadsimtā. 17. gadsimtā Japānā pēc vairākiem pilsoņu kariem izveidojas ilgi gaidīts miers. Sākās džiu-džitsu attīstība un vairāku virzienu un skolu (ryu) veidošana.

19. gadsimta beigās Imperators Meidži sāka valsts reformu vērstu uz valsts modernizāciju. Oficiāli tika likvidēta samuraju kasta, tika aizliegts ikdienā nēsāt zobenu. Kopā ar armijas un ieroču modernizāciju džiu džitsu skolas zaudēja savu aktuālitāti.

Daži meistari sāka džiu džitsu pielāgošanu jaunajiem nosacījumiem. Minētā periodā no džiu džitsu ir attīstījušies tādi pasaulē populāri austrumu cīņu veidi kā Džudo (pamatlicējs Dzigaro Kano, 1882. gadā ) un Aikido (pamatlicējs Morihejs Uešiba, 1920. gadā).

Tiem, kas turpināja senās tradīcijas bija grūti izdzīvot izveidotos apstākļos. Daudzas skolas pārtrauca darbību un džiu džitsu meistari pameta valsti, tādējādi aizsākot džiu džitsu izplatību visā pasaulē.

Tradicionālā japāņu džiu-džitsu bāzes tehnika ietver sevī sekojošus elementus - atbrīvošanos no satvērieniem (aiz rokas, kimono atloka, matiem, elkoņa, pleca utt.), metienus (pāri gurniem, pleciem utt.), sitienu tehniku ( ar rokām, kājām, elkoņiem, ceļgaliem ), sāpju un žņaugšanas paņēmienus, partera elementus (cīņa uz zemes), aizsardzību pret uzbrukumiem ar nazi, nūju, pistoli, kā arī aizsardzība pret žņaugšanu. Obligāti tiek atstrādāta pareiza kritienu tehnika.

Var teikt, ka līdz mūsdienām džiu-džitsu ir attīstījies trijos virzienos — klasiskajā, sportiskā un praktiskajā. Tradicionālas jeb klasiskās džiu džitsu skolas aptver novirzienus, kuros šo cīņas māku apgūst saskaņā ar konkrētās skolas tradīcijām un kanoniem. Sportiskā virzienā praktizē galvenokārt sitienu un cīņu tehnikas, kas ir atļautas pēc sacensību noteikumiem. Praktiskajā virzienā uzsvars ir uz pašaizsardzību un bieži tiek izmantotas ne tikai tradicionālas džiu džitsu tehnikas, bet arī tehnikas no džudo, sambo, boksa, muai tai, karatē un citām cīņām. Šajā virzienā, atšķirībā no sporta, parasti izmanto visu džiu džitsu tehnikas arsenālu — no sitieniem un metieniem līdz sāpju paņēmieniem un ieročiem. (mūsu treniņos praktizējam t.s. "praktisko virzienu".

Mūsdienās džiu-džitsu vai to elementi arī tiek apgūti policijā un armijā.

Raksts tapis no internetā brīvi pieejamiem, ar autortiesībām neaizsargātiem materiāliem.

avots- Vikipēdija

Komentāri (2)  |  2011-04-06 00:38  |  Skatīts: 12852x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
vairis* - 2012-10-02 15:35
vai apsardze drikst izmantot dziu dzitsu?

Edgars* - 2013-02-07 15:36
Daļu no džiu džitsu tehnikām noteikti. Principā lai noteiktu vai konkrēto paņēmienu apsargs drīkst izmantot konkrētajā situācijā, ir jāvērtē visa situācija kopumā. Likumā jau nav konkrēti ierakstīts, ka drīkst izmantot kāda noteikta cīņas stila paņēmienus, jo lielākā daļa cīņas veidu (arī džiu džitsu) sevī ietver gan relatīvi maigus gan arī diezgan skarbus un pat ļoti bīstamus paņēmienus. Viens no džiu džitsu novirzieniem ir t.s. ''policijas džiu džitsu'' kur liels uzsvars tiek likts uz aizsardzību pret dažāda veida uzbrukumiem un dažādām konvojēšanas tehnikām. Šāda veida tehnikas apgūšana pavisam noteikti būs noderīga ikvienam apsargam.


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ